Šis projekts man kā cilvēkam izraisīja pārdomas par to, kas ir brīvība un ko sabiedrība vēlas panākt atņemot cilvēkam brīvību. Es brīvību uztveru kā iespēju izdarīt brīvas izvēles, kuras nerada kaitējumu apkārtējiem, uzņemoties atbildību par savas izdarītās izvēles sekām. Cilvēks, kurš ir izdarījis noziegumu ir izdarījis kādu savu izvēli, kuras rezultātā ir radies kaitējums apkārtējiem. Brīvības atņemšanas sodu es uztveru kā darbību, kad cilvēkam uz laiku tiek ierobežota izvēles iespēja ar mērķi cilvēkam atpazīt un apzināties cēloņus uzvedībā, kuru rezultātā tika izdarītas šīs sabiedrībai kaitējošās izvēles un uzņemties par to atbildību.
Satiekoties ar ieslodzījumā esošajiem jauniešiem, manī radās pretrunīgas sajūtas. Es redzu sakoptus, veselīgus, pieklājīgus jauniešus, nobriedušas personības, bet sajūtu līmenī man ir sajūta, ka esmu bērnudārzā, kur mēs treneri esam audzinātāju lomā. Šo sajūtu manī rada puišu manipulācija ar atbildību. Un šajā brīdī manī rodas pretruna – puiši ieslodzījumā ir pavadījuši nozīmīgu laika posmu, bet gatavība uzņemties atbildību vēl joprojām ir kā „iesaldēta”? Neskatoties uz to, ka soda mērķis ir uzņemties atbildību? Strādājot ar puišiem nepamet sajūta – mēs no „šejienes”, jūs no „turienes”. Un te nu laikam, pēc manām domām, rodas šī pretruna, ka „šejienei”, tas ir brīvības atņemšanas vietai, ir nepieciešamas atšķirīgas izdzīvošanas prasmes kā „tur”, tas ir brīvībā, sabiedrībā. Esot ieslodzījuma vietā, ieslodzītajam nav izvēles, viņam ir jāiemācās, jāapgūst papildus prasmes, lai izdzīvotu ieslodzījumā, kas diezgan bieži sasaucas ar prasmēm, kuras tika izmantotas izdarot likumpārkāpumu. Šīs pārdomas manī pastiprinājās, kad satieku pirms termiņa atbrīvotos jauniešus probācijas dienestā, kad sākuma periodā pēc atbrīvošanās tiek strādāts nevis pie ieslodzījumā apzināto resursu nostiprināšanas, bet pie apgūtās izdzīvošanas ieslodzījuma vietā uzvedības laušanas. Cilvēks no ieslodzījuma iznāk ar pielādētu ieroci, kuru ir pieradis izmantot ieslodzījuma vietā un brīvībā to nav pret ko vērst kā tikai pret sabiedrību. Un darbs probācijas dienestā tiek vērsts uz to, lai bijušais ieslodzītais atpazītu šo savu ieroci, kurš brīvībā vairs nav vajadzīgs un tam tiek veltīts nozīmīgs laika periods. Ja viņš neiemācas nolaist šo ieroci, tad viņš atgriežas ieslodzījumā, jo, ja ierocis ir pielādēts, tas noteikti izšaus.
Mans mērķis šajā projektā kā probācijas darbiniekam bija apzināt sadarbības iespējas, ar ieslodzījuma vietām, kā veidot pēctecību darbā ar klientu, lai pēc iespējas mazāk laika būtu jāpavada, laužot pretestības klienta domāšanā un uzvedībā resocializācijas procesā. Neformālās izglītības metodes darbā ar klientu ir fantastiska iespēja klientam mācīties izdarīt atbildīgas izvēles, līdz ar ko pietuvoties brīvības atņemšanas soda vienam no mērķiem – mācīties uzņemties atbildību. Projekta neatsverams ieguldījums ir tajā, ka darbā ar ieslodzītajiem tiek iesaistīti jaunieši no nevalstiskajām organizācijām, kas dod iespēju klientam sevi apzināties nevis kaut kur ārpus sabiedrības, bet esot sabiedrībā. Manā gadījumā, kad trešais treneris ir no probācijas dienesta, tas klientam dod iespēju atpazīt nākotnes iespēju pirms termiņa atbrīvošanās gadījumā un rosināt motivāciju un drošības sajūtu izdarīt izvēli veikt izmaiņas uzvedībā, lai atbrīvotos pirms termiņa. Kā viens no ieguvumiem sadarbībā ar ieslodzījuma vietām un probāciju ir šī projekta laikā klienta paša rakstītais pašvērtējums kā atzinums par programmas pabeigšanu. Tas būs kā instruments darbā ar klientu pēc atbrīvošanās, kurš akcentē klienta atbildību par izdarītajām izvēlēm programmas laikā un pēc tam par šo izdarīto izvēļu pēctecību iznākot brīvībā.
Dace Arne, probācijas dienesta pārstāvis, Jelgavas cietuma komanda.