PAR KO DOMĀ IESLODZĪTIE

Par ko domā ieslodzītie

Mišels Fuko savā “Uzraudzīt un sodīt” raksta par cietumu kā sodīšanas sistēmu, kas laika gaitā tik ļoti konceptuāli iesakņojusies cilvēku prātos kā veiksmīgākā no labas un sabiedrībai derīgas uzvedības uzturēšanas iespējām, ka to izmainīt vai no tās atteikties nav iespējams. Viņš arī uzskata, ka tieši šāda sodīšanas pieeja ir laika gaitā noteikusi pieejas maiņu no miesas sodīšanas uz centieniem sodīt un pāraudzināt dvēseli, kas lielā mērā ir arī mūsdienu idejas par cietumu (arī Latvijā) pamatā. Lai arī cietumi Latvijā nepiedāvā plašas sociālās rehabilitācijas iespējas ieslodzītajiem, dvēseles sodīšanu šeit var saņemt pa pilnu programmu un no visām pusēm. 
Tas ietekmē arī neformālās izglītības procesus un ar to ir vērts rēķināties neformālās izglītības apmācību vadītājam, strādājot ieslodzījuma vietās. Apzinoties, ka ne visi notiesātie brīvības atņemšanu piedzīvo vienādi un ka vienlaikus daudzi, kas nekad nav bijuši notiesāti, līdzīgi uztver un piedzīvo pasauli arī brīvībā, šeit mazliet aprakstīšu to, kādu realitāti un kā piedzīvo jaunieši, ar ko strādājām Liepājas cietumā. Varbūt tās raksturo tikai šo grupu, bet varbūt iekrāso bildi par cietumu jauniešiem mazliet skaidrākās krāsās.
            
Iesoldzījuma vietas ir totālas institūcijas. Liepājas cietums ir slēgta tipa iestāde. Tas nozīmē, ka informācijas plūsma un jebkura veida komunikācija šeit ir ļoti ierobežota un reglamentēta dažādu grupu pārstāvju starpā (bet ar visiem ierobežojumiem, komunikācija tomēr notiek aktīvi). Piemēram, darbinieki savā starpā var sarunāties, īpaši nodaļu ietvaros, bet notiesātie var brīvi komunicēt savu kameru ietvarā, kā arī ar citiem dažādu aktivitāšu (skolas, radošo darbību, utt) laikā. Bet komunikācija starp darbiniekiem un notiesātajiem ierobežo un reglamentē virkne rakstītu un, vēl vairāk, nerakstītu noteikumu. Dažādu ierobežojumu un daļējas slepenības apstākļos, valoda, ko izmanto gan notiesātie, gan darbinieki, ir kļuvusi ļoti kontekstuāla un īsa. No malas izklausās, ka teikumos viens otram pasaka tikai dažus vārdus, bet viens otru ir sapratuši. Ja gadās tur būt un klausīties no malas, lielākā daļa informācijas nav saprotama. Reizēm vairāk par valodu izsaka dažādi žesti un skatieni.
            Tādos apstākļos ir daudz vietas interpretācijām un pārpratumiem. Par to arī paši ieslodzītie saka – visa vide strādā kā klusie telefoni, tiek pārprasts un nesaprasts, bieži viens uz otru dusmojas par lietām, ko tie pirmie nemaz nesaprot un nezin. Par sevi varot uzzināt daudz jauna – kas nekad nav teikts vai kā nemaz nav domāts. Ieslodzītie šo raksturo par nebeidzamu konfliktu – kāds saka, ka esi teicis vai darījis to un to un tas bijis vērsts un tādu un tādu cilvēku, kaut tā nemaz nav bijis domāts vai darīts. Trešo personu komunikācijā ir tik daudz, ka beigās atrast un atšķetināt ķēdi ir neiespējami un tā attīstās tālāk jaunos konfliktos, ko arī tālāk nevar atrisināt, jo ir iespējama tikai jauna pastarpinātas komunikācijas ķēde.

            Neziņa un neskaidrība – nekad nevari būt drošs par savas darbības sekām – ir viens no galvenajiem kontroles mehānismiem, kas darbojas ne tikai pašu ieslodzīto un viņu veidoto un uzturēto sistēmu ietvarā, bet arī ieslodzīto attiecībās ar drošībniekiem un administrāciju. Nekad nevar zināt, kas notiks un kā – par vienu darbību var saņemt dažāda veida sodus, atkarībā un gadījuma un situācijas. Ieslodzītie runā par neizpratni, konfliktu ar administrāciju, ar darbiniekiem, kas neiedziļinās viņu jautājumos, kas vienkārši dod norādījumus, pavēles, kaut ko atļauj, kaut ko aizliedz. Un viņi runā ar par konfliktu ar saviem tuviniekiem un konfliktu pašiem ar sevi un savu situāciju – par tanti, kas vienīgā tuvā radiniece, bet no kuras kauns, jo ar viņu pat vairs nav par ko runāt, jo ilgstoši atrodoties ieslodzījumā un retā kontaktā ar tuviniekiem, sāk zust izpratne par to, kāda ir viņu dzīve ārpus ieslodzījuma.

            Ieslodzītie ir ieslodzītie, un viņi dzīvo ļoti reglamentētos apstākļos, kuros mēģina veidot sistēmas, kas palīdzētu sakārtot un padarīt paredzamu apkārtējo vidi. Šīs sistēmas bieži ir brutālas. Vairāki ieslodzītie vairākkārt ir minējuši, ka dzīvei šeit nekad nepielāgosies. Speciāli to nedarīs. Tas, savukārt, sagādā grūtības tiem, kas šeit uzturas ilgstoši un vēlas būt droši, ka šeit būs arvien paredzamas un drošas sistēmas arī ieslodzīto starpā. Tie, kas pakļaujas un pieņem šīs nerakstītās sistēmas, kļūst par zekiem un iedzīvojas iekšējā hierarhijā. Tiek, kas izvēlas nesekot, nekļūs par zekiem un turpina būt neparedzami. Te sākas nežēlīgi centieni visus, kas nonākuši ieslodzījumā, padarīt par zekiem. Visiem ir jāatbilst kanonam – notetovētiem, čepīru dzerošiem tipiem, kas zina un seko iekšējiem likumiem – ko, kad un ar ko drīkst darīt. To visu iemācās “na hadu”, neviens šajā sistēmā neievada.
            Apmācību laikā grupā ik pa laikam aktualizējās konflikti, kas saistījās ar diviem notiesātajiem. Viens no dalībniekiem traucēja pārējiem, jo viņš ar citiem nerunāja ne apmācību telpā, ne arī kamerā. Viņš vienā no pauzēm, kad pārējie vēl nebija ienākuši telpā, stāstīja, ka viņam ir tik ļoti apnicis viss šeit, ieslodzījuma vietā, notiekošais, ka viņš iekšēji atsakās ar to vispār būt jebkādā kontaktā. Viņš klusē un nerunā, bet citiem tas raisa pilnīgu diskomforta sajūtu. Neiesaistīties un nepieņemt vienus likumus nozīmē būt mazāk prognozējamam – tātad bīstamam, līdzīgi kā uzraugiem vai drošībniekiem. Otrs dalībnieks, kas arī neiekļāvās zeku grupā, izvēlas nepieņemt vietējos likumus, tāpēc grupas biedri viņu bieži apsaukāja, uzvēla viņam vainu visās situācijās, kad grupas darbā negāja tā, kā gribēts.
            Vienā no sarunām par to, kāpēc visi ieslodzītie nepakļaujas vienotajiem noteikumiem, viens no zekiem stāsta, ka sākumā arī viņam bijis nesaprotami un bail – visi ar tetovējumiem, skūtām galvām - bet tad viņš izlēmis, ka vieglāk ir iesaistīties un darīja tā, lai viņš iekļautos, lai būtu savējais, jo tad ir vieglāk izdzīvot. Ja ar citiem nerunās un nekomunicēs, citi domāšot, ka viņš ir bailīgs. Un tad nebūšot variantu. Labāk ir sekot tiem likumiem, kas ir iekšā, pat ja tas nozīmē, ka pierast pie āra līdzīgu noteikumu trūkuma būs grūtāk.

            Bet vienlaikus nodarbību laikā notiesātie bieži pārkāpa savus iekšējos nerakstītos noteikumus ar tādu entuziasmu, kas lika domāt, ka iespējams viņiem ļoti gribas telpu un vietu, kur viņi var nepakļauties tai pašai sistēmai, kas viņus uztur drošībā ieslodzījuma vidē. Nav daudz tādu uzdevumu, ko šai grupai nevarētu dot tāpēc, ka viņi kā grupa ar to netiktu galā. Nu piemēram, lidojošais paklājs, kur jāsaiet cieši viens otram klāt, vai jānostājas čūskā uzliekot rokas viens otram uz gurniem. Viņi smējās un darīja bez iebildumiem, jautājumiem, komentāriem (izņemot, protams, absolūtu klasiku “šo jau nevar izdarīt..”). Bieži radās sajūta, ka viņi piekrīt uz ļoti daudz ko, nezinot ne mērķus, ne izpētot un apdomājot citus elementus.

            Vēl viena būtiska iezīme šai grupai bija tas, ka viņi ļoti augstu vērtēja sistēmu un “normalitāti” - viņu vēlmju augšgalā ir māja, ģimene, darbs, bet runājot par bezpajumtniekiem, jaunieši saka, ka kaut kam ar galvu nav jābūt kārtībā, ja cilvēks izvēlas dzīvot ielas brīvībā. Kaut kur viņos ir cerība, ka viņi vēl varēs sasniegt to savu laimes minimumu, vienalga, vai tas notiks Latvijā, vai, kā daudzi minēja, piemēram, Zviedrijā. Tikai viens no grupas dalībniekiem stāstīja, ka zina, ka izejot no šejienes, viņš sāks un turpinās buhāt un tad jau tā ir laimes spēle – kad viņš nokļūs atpakaļ cietumā.

            Vispār jau ieslodzījuma vieta nav viegla vieta, kur domāt nākotnes formā – jo šeit ir gandrīz neiespējami emocionāli sapņot tālāk par pirmo iziešanas dienu, kad kāds uzvilks baltu kreklu un nopirks ziedus mammai, bet cits piedzersies. Par to, kādi resursi būtu vajadzīgi nākotnē – to esot grūti izdomāt, jo tādās kategorijās nekad nav domājuši, arī pirms nonākšanas ieslodzījumā. Ir cilvēki, kuri jau sākumā ir pateikuši un tic, ka viņiem neko vairāk arī nevajag, kā vien nonākšanu brīvībā, un tā jau kā Laimes lācis visu atnesīs. Koncepta, ka brīvībā būs jāstrādā vēl grūtāk, lai visu sasniedtu, šeit nav. Izvērtējot sevi, lielākā daļa teica, ka iekšējo resursu viņiem netrūkst un viņiem ar sevi nemaz daudz nav jāstrādā. Interesanti, ka paralēli tam vairāki no grupas sevi redzēja kā cilvēku ar ļaunumu iekšā.

            Viens no pasažieriem, kā Liepājas cietumā nostiesātie sevi sauc, drīz atbrīvosies. Bet viņa jautājums ir par to, kā viņu uztvers ārā - kā nenormālu noziedznieku? Par ko sevi viņš nemaz neuzskata. Vai citi spēs saprast, ka noziegumi ir dažādi, un atbrīvošanās no ieslodzījuma nozīmē arī atbrīvošanos no vainas, kas jau “atsēdēta”. Vienlaikus arī paši notiesātie bijušos zekus uzskata par bīstamiem tipiem - viltīgiem – tādiem, ar kuriem biznesu labāk neuzsākt. Jo pa šo laiku ieslodzījumā viņi iemācījušies tik daudz nerakstītu likumu, no kuriem brīvībā atrīvoties nav viegli. Dzīves prasmes ieslodzījumā turpina būt par dzīves prasmēm dzīvē. Kaut abas šīs dzīves ir ļoti atšķirīgas. Kā viedot tādas resocializācijas programmas, kas ņem vērā abas šīs dzīves, ir jau cita, bet vēl svarīgāka tēma.

Līga Rudzīte, Liepājas cietuma supervizore